| Like i would exist only on my own for myself |
[16. Apr 2010|23:24] |
Pusmiegaa esot, galiigi dullaa balsii, aizveertaam aciim staastu par pasauli, kur nes mans praats. Aizvakar tas bija pie tuksnesiigi sausa piebraucamaa celja, pie mana gados jaunaa koleegja maajas, kur vinjsh bija apmeties ar savu gados ljoti jauno sievu un kaadu ljoti vecu kundzi, kas pie maajas durviim tureeja piesietu milziigu vilka sugas suni. Shai gados jaunajai gjimenei bija maza blonda atvase, kas no satraukuma skraidiija caur putekljaino pagalmu.
[..]
Saule kveelinaaja acis, praats miglains. Mazais blondais cilveeks steberee ar ziidani laukaa no maajas. Sekunde momenta un ziidainis jau ir sunja zhoklju plosiits.
Vai citureizi, par rakjeti, ko tie kjertie zinaatnieki centaas palaist no manas maajas daarza, pietam tik tuvu maajas sienai, ka viena no rakjetes kaajaam, celjoties gaisaa, striikjeejaas gar maniem logiem, radot skanju, kas liek manaam smadzeneem riebumaa drebeet.
vai - biju uz kaadas salas. Zaljas, kalnainas, braazmainas, tukshiem serpentiinu celjiem. Nosaukums neziinaams, lokaacija tai arii zudusi. Bet ir mieriigi, gaisotne nepiesaarnjota briesmu vai satraukuma. Ir viegli elpot un buut.
Un reiz man bija arii dushas galvinja, kas razhoja ledus kubikus. Cur mazajiem dushas caurumiiem tekoshaa uudens laases saliedeejaas pedantiskos ledus kubikos. Taa tas notika. Smago stikla bljodu ar sarazhotajiem ledus gabaliem novietoju pie gultas uz griidas, biju tik saguris, gribeeju vieniigi guleet, kad aiz loga saaku arvien uzmaaciigaak dzirdeet turku futbolistu ruukonju ar visiem atbalstiitaajiem un komenteetaajiem. Pie velna, es neesmu Turcijaa.
Jaa, tas bija aizmirstais, tumshais un izsleegtais televizors. |
|
|
