Uz mežu neaizgāju... Tātad neko arī somā neieliku... Kāpēc?
Tāpēc, ka mājās ir jēga! Tāpēc, ka mājās es varu redzēt, ka tam, ko es daru,ir arī rezultāts! Tāpēc, ka ir kaut kas, kam būt. Gribas redzēt, kā tās mazās sēkliņas, ko iesēju, pāvēršas pa smaršīgiem puķu zirnīšiem. Gribas redzēt, kā roze, kuru iestādīju, uzzied lieliem, asinssarkaniem ziediem. Un vēl tik daudz darbu, ko izdarīt... Tik daudz lietu, kam būt...

Bet mamma nesaprata... Un es arī nepūlējos paskaidrot, jo... Negribējās dzirdēt to vilšanos viņas balsī. Negribējās atskaitīties par asarām, kas sariesās acu kaktiņos... Gan es pati tikšu galā. Kā vienmēr...