|
July 31st, 2008
 | 11:22 am - Psiholoģijas pasaule
Cilvēks sākotnēji ir radīts „būt atvērtam” pret apkārtējo pasauli. Šī atvērtība ir kā Dieva dota dāvana vai iespēja dzīvot saskaņā ar sevi un citiem. Palūkojieties uz mazu bērnu viņa centienos to apliecināt. Visa mazā cilvēka būtība sniedz jums pretī atvērtu sirdi. Cilvēkam pieaugot, šī sākotnējā iespēja tiek ievirzīta pozitīvākā vai negatīvākā gultnē. Atkarībā no tā, mūsu iedzimtā atvērtība sašaurinās vai pat pilnīgi „aizveras ciet”. Cilvēks ieraujas sevī, noslēdzas, nocietinās, baidās paust savas patiesās emocijas un domas. Šoreiz autore raksta par emocijām, jūtām, afektiem, dvēseles stāvokļiem vai noskaņojumiem, kas mūs motivē būt atvērtiem, liek būt piesardzīgiem vai arī pilnīgi „noslēdz” attiecībām ar otru cilvēku.
„Klusēšana, neizrunāšanās pamazām noved pie emocionāla vēsuma. Jūtas, kurām nav bijis ļauts izpausties, „iestrēgst” un dvēselē paliek aizvien mazāk vietas jaunām, pozitīvām emocijām. To „okupējušas” dusmas, kauns, vainas apziņa. Parasti šādos gadījumos mūsu iedzimtā atvērtība cieš fiasko. Kā pasaule pret mani, tā es pret pasauli! – skan mūsu tā brīža moto. Mēs turpinām dzīvot tā, it kā viss būtu kārtībā, taču iemācāmies liekuļot. Jo to pieprasa mūsu dvēseles stāvoklis.”
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
