Esmu galā, vienā gabalā, bet man tūliņ jāskrien uz kantori. Tāpēc iekopēšu tik to, ko vakar vilcienā sēžot uzrakstīju.
Nē, nē – Dāņzeme man nepavisam nepatīk. Mani šeit pārņem gandrīz naidīgas sajūtas – varbūt tas saistīts ar Orhusu, bet man ir sajūta, ka Dānija man atņem Mārtiņu. Un es neciešu šo pārticību, mani aizvaino tas, ka priekšnieks man pilnīgi mierīgi var plaukstā iespiest banknoti tādas naudas summas, kā es pie viņiem Latvijā par mēnesi nopelnu. Un man riebj, ka 14- gadīgām meitenēm te ir kaut kādi ūberkrutie mp3 atskaņotāji ar pieskārienjūtīgu ekrānu un visādām citādām fīčām. Bet jābūt gudrai un jābeidz barot savas negatīvās emocijas. Jāliek dēmoniņi gulēt. Un pamatos viss ir labi. Un nepaspēšu ne attapties, kad jau braukšu mājās.
Un, jā, viņi te visi ir laipni un pieklājīgi, bet es laikam pat labāk paciešu publisko sektoru nelaipnu attieksmi, bet esmu ar savējiem un esmu patiesa nevis dzīvoju tādā tēlotā(varbūt pat neapzināti tēlotā) laipnības burbulī.

Tā, esmu viesnīcā. Nekas tik šiks, lai par to maksātu tik, cik manuprāt tas maksā, te nav. Recepcionists drusku pabaidīja prasīdams vai maksāšu ar karti vai skaidrā? ceru, ka firma nedomā, ka man par šito pašai jāmaksā. Vēl bij’ maza ķibele ar brillēm – kājiņas skrūvīte bij izgājusi no vietas, bet ko gan īsta praktiska latviešu sieviete neizdomās – ar mazajām nagu šķērītēm un pinceti viss ir atkal pa vietām. Un smieklīgi ir tas, ka šite ir dušas cepurītes. Un skumji ir tas, ka ir divguļamā gulta.

UPD. Vakar kādu stundu, pusotru nebija iespējams aizmigt, jo kaut kur aiz tuvējiem logiem kāds pāris traki kaislīgi mīlējās. Nu dzirdēt gan vairāk varēja meiteni. Protams.