Visai amizanti - kad centos mammai padot laburītu, tad no manām balss saitēm izspraucās kaut kas līdzīgs trīsbalsīgam robotam ar ķērciena piesmaku. Protams, es par sevi smējos, un varat tik iedomāties, kādi bija mani smiekli - kā kādam tīri mehāniskam galma ākstam(un robotam, protams)  - par to atkal jāsmejas bija. Nu un protams, vai tad iešu uz skolu paklusēt? Vakar arī neapmeklēju to iestādi, nu ko, arī šodien noslinkoju. Toties šī laikam bija pirmā reize manā mūžā, kad neaizgāju pēc pamošanās gulēt, jo NENĀCA MIEGS. Nē nu man pašai brīnumi par sevi tā rakstīt. Pārlasīju vēstures grāmatā par 2.pasaules karu un paralēli klausījos regeju. Kaut kā kopā nesitas. Un atkal jau manī uzbrieda dusmas pret Krieviju - par visām tam okupāciju lietām. Nesen skatījos krievu raidījumu "Barjera" - viņi gribot Staļinam pieminekli celt. Redz, Staļins varens vīrs esot bijis, jo IEKAROJIS Krievijai daudz zemju. Visur pie varas ir mantkārīgi, varaskāri salašņas. Un krievu pelēkā masa tik viegli ietekmējama - lielākā daļa cilvēku balsoja PAR pieminekļa celšanu. Staļins taču pats savu tautu bendēja! Krievijas iedzīvotāji tomēr ir ,atvainojiet, kaitinoši stulbi.