Reizēm vienkārši ir jāmostas ne no kā agri no rīta, nespējot iemigt, kaut gribās, lai apdomātu vēlreiz dzīvi. Baigi interesanti, uz kurieni viss šis Holandes pasākums ved, skaidrs ir viens - tas jau ir aizvedis pie jauniem, lieliskiem cilvēkiem manā dzīvē un apjēgas, ka var dzīvot arī nekarājoties ar galvu uz leju un nebāžot degunu grīdā. Katru reizi, kad parunāju ar kādu mājinieku, šķiet, ka krītu atpakaļ no vietas, kur uzkāpts, jo tā nomāktība ir ārprātīga, nu ārprātīga, un viņi paši to neredz, kaut droši vien nojauš/tētis un Eiženija točna. Pat nezinu, ko darīšu mājās tik ilgi. Man pietiktu ar pāris dienām satikt tos pāris draugus, pabūt ar tēti Ziemīšos (paldies Dievam, attaisnojums braukt mājās šoreiz vismaz ir Ziemīši), jauno gadu vispār gribētos svinēt Austrālijā, bet tas tā.
Katra diena ir baigākais brīnums, tauta. No tevis paša atkarīgs, vai mācies to saskatīt.
Katra diena ir baigākais brīnums, tauta. No tevis paša atkarīgs, vai mācies to saskatīt.