Izrāvu Māras Zālītes "To mēs nezinām. Sarunas ar Imantu Ziedoni" divās dienās. Tā man tagad būs svētgrāmatas vietā. It sevišķi grāmatas sākumā runātais.
" I: [..] Mēs runājam cits caur citu... Kristiānisms runā, Eiropas kaut kāds tur strukturālisms, postmodernisms runā un nacionālisms. Cits caur citu runā. Ja tu zini, ka ir tādas trīs vai piecas struktūras, kas tevī runā, tu jau vari sākt skatīties, vai tās harmonizējas. Bet, ja tu nezini, ka tādas struktūras vispār ir, tad tūliņ domā, ka tev tur ir ienaidnieks un tev atkal tur ir ienaidnieks, un tu esi atkal iekšā dialektikā"
Un tas mani tagad neliek mierā - cik daudz es par tām struktūrām, kas manī, nezinu. Es varu teorētiski saprast, kas manī ir, bet tās ir jāizzin, lai sakārtotu tās hierarhiski un katrā no tām izgaismotu pieņemamāko un tālāk atbīdītu nesagremojamo.
Un "Pirmais ir - strādāt. Kustēties, kā sunīts kustas visu laiku. Skrien un skrien, un nevar saprast, kāpēc. Otrais - būt gudram. Vairs ne tā kā sunītim. Kur skrēja, ko saskrēja? Un trešais - būt priecīgam. Kā Aspazija ar Raini runāja. Mans prieciņš, mans mazais prieciņš. Nē, nu vēl ir ceturtais arī. Jābūt skaistam. Skaistam ir jābūt. Brastiņš jāpaņem. Viņam ir tāda latviešu Bībelīte. Skaistam jābūt."
|