es · reāli · nezinu...

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
domas, kas neliek mieru pus trijos naktī

vispār gribēju laicīgi aiziet gulēt, bet miera režīma ir pamatīgi "sapists" plusā vēl mesidži nāk un visu laiku galva pilna dažādu domu.
baigais izmisums, ka esmu iesprūdis te un nāksies visu mūžu šeit nodzīvot, un tīņa gadi pagājuši, nekas īpašs nekad nav noticis, nekas tāds, ko atcerēties. arī draugu nav un jaunus neiepazīstu šajā nekurienē. vecos nesatieku, jo resursi trūkst, kā arī pārmetumus saņemu, ka izkustos ārā no mājas.
Mana pieredze komunikācijā ar citiem = 0, esmu mentāli nesatabils, kas padara mani par viegli manipulējamu un pierunājamu. Nezinu, kas ir normāli un, kas nav, tāpēc esmu viegls mērķis narcisistiem un citādiem nejauceņiem, kurus pārējā sabiedrība nepieņem. Mani ir viegli izmantot, jo es uztraucos, ka mani atsutums, tāpēc esmu gatavs darīt visu, lai nezaudētu sniegto uzmanību. Mana vājība ir pat vismazākās jaukuma izpausmes no citiem. Vēl jo vairāk no nedaudz vecākiem cilvēkiem, kas māk sakarīgi izteikt savas domas, taču uztraucos, ka viņu acīs esmu jauns un stulbs (patiesībā tas būtu dīvaini, ka gandīz desmit gadus vecākiem cilvēkiem šķiet ok tikties ar mani, ņemot vērā, ka izskatos krietni jaunāks nekā esmu). vēl visam plusā es pārlieku ātri un cieši pieķeros cilvēkiem un nelaižu vaļā. Tas ir kā atrast krāsainus stikliņus, paņemt pilnas saujas ar tiem un turēt cieši, bet jo vairāk sažņaudz, jo vairāk sāp, bet atlaist vaļā nozīmētu ļaut tiem izslīdēt no rokām un nokrist zemē. Ar pirkstiem nav iespējams tos aptvert, tāpēc tiklīdz tie sāk slīdēt laukā, es sažņaudzu ciešāk un sāp vēl vairāk. Un tad tie izkrīt un es pamanu, ka tie bija tikai krāsaini stikliņi, tagad tie vēl ir ar manām asinīm un es pretīgumā aizgriežu galvu uz otru pusi. Taču paiet kāds laiciņš, jūra pakāpjas augstāk, noskalo no tiem asinis, un, saslapināti ar ūdeni, tie saulē vizuļo. Un es atkal sagrābjos pilnas saujas ar tiem. Vai arī-ja reiz es izlemju doties tālāk, pēc pāris kilometriem atkal kaudzīte ar stikliņiem mētājas krastā, un es atkal lasu tos pa vienam un turu ar abām rokām. Kabatas jau ir pilnas ar akmeņiem, tur tiem nav vietas.

ak vai. nogāju no domas. kaut kāds haoss. Nu jā. gribēju šodien aiziet laicīgi gulēt. Tūlīt jau tlīs. Laikam jāpieliek punkts.

labu nakti

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry