Vakar pamaniju, mana māte sāk novecot. Rieviņas ap acīm, nebiju pamanījusi, ka to tik daudz. Roku āda, zaudējusi elastību. Acis nesmaida. Tas nav vecums.
Bet vakar viņa bija ļoti skaista.
Mani acis dara skumju. Acis, kas nesmaida. Vienalga lai arī kam tās piederētu.
Ja nesmaida acis, nesmaida dvēsele.
*
Kādēļ izlikties. Lai citiem būtu labi. Lai citi smaidītu. Lai citi, atbrīvotības iespaidā, varētu uzsākt sarunu. Lai neredzētu to Mazo cilvēku tur iekšā. Lai neredzētu citus Mazus cilvēkus citur iekšā. Jo tā ir vienkārsak. Labāk. Ērtāk.
Nu ja un ir baigi labi. Labi. Lieliski. Burvīgi.
Es noskurinājos, kad fiziski sajutu savu masku. Tas nav pat nepatīkami. Tas nav nekā. Nesajūtīgi.
*
Cālis vulgaris par to saņem Holandes siera žetonu.
*
Meli, cilvēki melo. Es zinu, ka tas mums ir raksturīgi.
Tas vēl būtu izturams. Nepatīkami ir tad, kad tev acīs skatīdamies melo un tu to ļoti labi saproti. Un vēl jaukāk ir tad, kad viņš zina, ka tu zini, ka viņš stāsta vienkārši brutālus pekstiņus.
*
Lai dzīvo pokemonisms.
(Nu lūk un vēl viens -isms- ir uzcepts)