Es te tā domāju - es taču tā īsti līdz galam nekad nedzīvoju realitātē. Man vienmēr ir tāda paralēlā, mana pasaule, kurā viss ir drusku citādāk un labāk. Tajā man nav konkrētas dzīvesvietas, jo tajā es dzīvoju sajūtās - nu tādās, kā cigoriņu kafijas priekā vai melleņu smaržā. Arī visa māju vide ir izkārtota ar dažādiem realitātes aizbaidītājiem - bērnišķīgām krāsainām lietām vai bildēm. Nav man ne gada, ne mēnēša, pat ne dienas plāna. Es nespēju sev iegalvot, ka kaut ko vajag izdarīt tagad, jo tā vienkārši vajag - es daru tad, kad gribās. (nu šo gan varētu novelt arī uz pavisam vienkāršo slinkumu). Nu vispār - es atļaujos izmantot to palīdzību, ko man vēl sniedz vecāki un izrunāties par tādām augstām lietām kā "gribu darīt kaut ko kas patīk, nevis ir tikai peļņas avots" (šī brīža darbošanās gan par to varētu neliecināt, bet man ir šādas tādas idejas kā lietas mainīt) utt. Voķ, būtu man situācija, ka neviens nevar palīdzēt, a dzīvot ta gribas - gribētu redzēt cik ātri tā mana pasaule nobrucinātos.
Vispār šis laikam sanāk tāds kā paldies apstākļiem un vecākiem par to, ka es tomēr daļēji vēl varu gurķoties.
un kā man darbā pa rādžu dzied J.S. - Es tikai smejos...