Pustumsa. Es un vēl daži cilvēki atrodamies uz ceļa paugurā. Spriedze, satraukums. Pamanām cilvēku ķermeņus "tur lejā", pie žoga. Tie miruši. Redzu trīs. Kaut ko pieklusināti apspriežos ar kādu.
Esmu lejā, slapstos. Apkārt palielinās rosība, brauc mašīnas. Dabūju mašīnu, tur vairākas.. nu laikam nozogu. Pārvietoju uz citu vietu, tā vienkārši kā stumtu velosipēdu, klusi, neiedarbinot motoru, lai vēlāk ar to bēgtu prom.Tur kāds vīrs kopā ar mazu dēliņu pie rokas nesteidzoties dodas prom. Mēs atsveicināmies. Saku paldies novēlam viens otram kaut ko. Laikam tik tagad parādās karavīri, šķiet, ka arī tanki kaut kur tālumā.
Mjā, sajūta tāda, ka ir karš, iespējams pilsoņkarš.Mani pamana.
Nezinu, kas tālāk, vai mani notvēra.
Pagājis daudz laika. Vismaz daži gadi.
Esmu atgriezies. Saulaina diena. Laikam atrodos automašīnā, degvielas uzpildes stacijā. Turpat daži mazi bērneļi priecīgi lēkā. Košas krāsas. Uzrodas jauna sieviete, gariem, tumšiem matiem. Smaida. Māte. Kopā ar bērniem dodas prom. Tieši pretī, pāri ielai māja.
Man māju nav. Man nav nekā.
Klīstu pa ielām, ir vakars, Saule norietējusi. Uzrodas naidīgi noskaņots urlu bariņš. Pieci vai seši. Šie tā kā piesardzīgi tuvojas, prašņā glūņas tādi, es eju prom, šie seko. Lielākais ar pretīgāko ģīmi pa priekšu, citi tādi sīkaļas. Uzbrūk man piesardzīgi, it kā baidoties, pārbaudot, kas es tāds, visi uz reiz nē, pa vienam. Sajūta, ka šie grib, lai es kļūstu par vienu no viņiem. Es tik eju prom un atvairos sitot pretī. Divi no tiem pazūd. Tas lielākais preteklis uzbrūk arvien biežāk. Bet nu es jau zinu, ka, ja vajadzēs, visus nositīšu. Bet pēkšņi šie pazūd. Policija, es arī izvairos, izliekos, ka neredzu policijas mašīnu. Tā brauc lēnām man blakus, atveras durvis un apstājas.
Kas tie tādi bija - man jautā. Ai, kopā alu dzērām. Es meloju un redzu tādu ainu - mazs būcenītis, kur lielāko daļu aizņem maza gulta nav logu... Tur sēž kāds vīrietis tā ap 30 gadiem. Tas it kā esmu es, jau atkal sapnis, kurā es neesmu es jebšu esmu kas cits.. heh.
Tātad policijas mašīnai atvērtas durvis, tikai šoferis, kas neko nesaka. Iesēžos, ved mani, neviens nerunā. Automašīna apstājas tai pašā benzīntankā, pretī mājai, kurā dzīvo tie sīči un skaistā tumšmate. Krēsla, nekur nekādas kustības, gandrīz tukšums. Eju uz to māju, ieeju it kā nebūtu svešinieks, tomēr tā nedroši. Neviena tur nav. Apsēžos uz grīdas, tā ar mieru izrauju telefona vadu. Gaidu.
Pēc neliela laiciņa mājā ienesas divas jaunietes, nedaudz pabrīnās un ar kādām aizdomām uz mani skatās. Kaut ko man jautā, klusi un skopi atbildu.
Un tad nāk tā tumšmate, ko iepriekš redzēju. Smalks augums. Apaļas brilles. Kautrīga. Netuvojas. Ieskatās man acīs, vēro, padomā un saka kaut ko apmēram - tu esi nedaudz līdzīgs kādam vīrietim, ko pazinu. Bet tad viņa iesmejas un novēršas. Un pamet man kaut ko, notveru. A kas tur!? Baltā papīrītī pusēsts kekss ar rozīnēm. Es tā nedaudz samulstu, nu labi. Nolieku uz galda stūri blakus papīrītim, kur bija mans gabaliņš, pirms viņa atnāca tās divas jaunietes deva man keksu. laikam. Pamodos..
Gh, sapnis kā filma no paša sākuma, atmosfēru un vēl šo to nav iespējams attēlot.. ja varētu, pārkopētu uz filmas lentes un lieliska filma būtu. Jā, ja vien nebūtu tas sviestainais nobeigums ar keksu. Nu kādēļ, kādēļ šitā jāsabojā lielisks sapnis? Tak es zinu, ja nebūtu uzradies tas kekss, tad sapnis būtu turpinājies... eh :D :D :D
Mjā, nu izstāstīju, ko redzēju, bet nestāstīju, ko domāja sapņa "galvenais varonis". Sapņa "es", kā dzejoļa "es" skolā mācīja, haha