Pītagu dienasgrāmata

Tā tas varētu būt... gaisā vēsums, jūrā lieli viļņi - sākas rudens vētras.
Jūtu nepieciešamību uzrakstīt sezonas apkopojumu. Ja ne gluži, tad spilgtākos iespaidus -

Viens pazudis meitens- nu tie nav joki- Šitie meži ir biezi, mānīgi un ceļi mazliet atšķiras no pilsētu ielām. Vis beidzās laimīgi bez papildus palīdzības iesaistīšanas - pazudušais 'grasis' atradās kaimiņu ciemā... pēc apmēram divu stundu meklēšanas.

Viens pazudis suns - apmēram 14 gadu vecs, melns, labradors, vārdā Morics, ārzemnieks.
~ Lietainā vakarā aizskrien līdzi vietējam vilciņam no kaimiņu ciema. Pēc pāris stundām vietējais vilciņš atgriežas un lepni ieņem Morica vietu pie treiļa. Ar visām šai vietām piederošajām "fīčām" - ēdināšana, paijāšana, gulēšana no lietus pasargātā vietā... Nākošā diena - lietaina, neko labu nevēsta - vilciņš nemainīgi izmanto savus jaunos saimniekus, kuri jau manāmi norūpējušies dodas garākos un īsākos pērgājienos - suņa Morica meklējumos. Nav nekur, sākam uztraukties arī mēs - kā nekā ārzemnieks, pa pastu jau neaizsūtīsi uz Austriju... Sākam iesaistīt papildus spēkus - Slīteres inspektors, veikals, tiek apzvanīti vietējie iedzīvotāji... neveiksmīgi.
Trešā diena - nemainīgs stāvoklis, austrieši vēlētos doties ceļā, bet bez ģimenes locekļa !!!! ???
Beidzot, saņemu zvanu no vietējā zemnieka Māra -
Kāds Tev tas suns tur pazudis? - Melns.
Kā vārdā? - Morics.
Cik maksāsi? nu ko nācās braukt pakaļ kādus 9km...

--Viens apvainojies klients no Lietuvas, kuram uzrēja ne sevišķi labi audzināts latviešu klientu suns... starpnacionāls konflikts. Lietuvietis iesēdināja ģimeni mašīnā un nikns aizbrauca. Es nikni aprunājos ar suņa saimniekiem. VAI MĒS VĒL JOPROJĀM MĪLAM SUŅUS? Nu vēl jau mīlam - suns jau nav vainīgs, ka viņam slikts saimnieks...
Esam mēs te redzējuši ļoti labi audzinātus suņu saimniekus, prieks par viņiem...


Patiess prieks par to pozitīvo,kas apkārt mums ir bijis pagājušajā sezonā, par pastāvīgajiem klientiem un arī jaunajiem...