| |
[18. Nov 2007|15:29] |
Tad, kad mans un svešais skatiens magnētiskā pievilcībā nelikās mierā pusnakti, tai mirklī es sajutu savas rokas Viņa melnajos, tumšajos, viļņainajos matus noslīkstam. Domās.
Jo kaut kur kāpņu apvidū paliki Tu.
Divatā ar manu ironiju. |
|
|
