Lasu te kā manas kursabiedrenes runā par neviltotiem priekiem sakarā ar izlaidumu, bet man tas liekas viens liels apgrūtinājums un nekas tāds šausmīgi ievērības cienīgs. Nejūtu, ka būtu noslēdzies kāds dzīves posms, utt. ja šāda beigšana automātiski nozīmētu jaunas un skaistas dzīves sākšanos, tad vēl būtu par ko priecāties. A ko tagad - ne tev vairs ir attaisnojums, ka "es jau mācos, tāpēc 1)man nav bērnu; 2) varu nestrādāt pilnu slodzi, utt., utml.", ne rožaina dzīve. var jau būt un ļoti cerams ka rīt vispārējās eiforijas rezultātā arī mani piemeklēs prieka vēsts.
labs ir - beidzot jānobeidz tā sasodītā runa.