Manī jau labu laiku valdīja skumjas par Mīļuma aizbraukšanu, bet tagad beidzot parādījās arī vientulības un pamestības sajūta. Visu nedēļu skrēju pa darbiņiem, bija aizņemta nedēļiņa. Bet šorīt atskārtu to smago patiesību. Biju kaut kā radusi pa mājām kopā kukinēt, tad kaut kur aizdoties. Bet tie jaukie kopācelšanās brīži, nospļaušanās par laiku, nesteidzība. Tagad es beidzot sajutos vientuļi. No rīta mostoties gribējās raudāt, kaut kas ļoti, ļoti smeldz sirsniņā... Kaut kas liels un klusi kliedzošs...

=0)