Ja tev kaut kas tiek ņemts, tiek dots kas cits vietā. Vienkāršs nezūdamības likums. Akli cilvēki var vēja ātrumu dzirdēt.

No tā izriet, ka cilvēkam vienmēr jābūt vērtībā "1". Un nekad ne 0,8 vai 1,3. Ja tev kas taps ņemts, tev arī taps dots. Tā varētu šķist. Bet, ja es gribu ko paņemt, vai tad man jāzaudē daļa no tā, kas man ir? Vai arī es uz šo brīdi esmu 0,8, un tas, ko gribu vēl ņemt ir mans 0,2? Kā lai es zinu, vai ņemot kaut ko, es sevi piepildīšu vai tikai izmainīšu?

Varbūt, ka klibs cilvēks ir vienkārši klibs cilvēks. Varbūt, ka tieši šis trūkums padara viņu par 1 un tam nekas nepienākas apmaiņā? Mēs katrs esam atšķirīgs, tamdēļ arī mūsu personas pilnā vērtība atšķiras.

Ja es atgrūžu it visu, neko sev neņemot, vai manis piepildījums radīsies manī pašā, kā askētā?

Es ņēmu dzīves mācību un atdevu savu sirdi.
Es ņēmu goles bruņas un atdevu savas krāsas.

Ko esi dzīves laikā mijis tu?