...man tikai šobrīd tā liekas vai arī patiešām es nekur neiederos vairāk kā uz īsu brīdi?
Pamatīgs nemiers iekšā, pie tam tak praktiski bez iemesla. Vismaz bez jūtama/apjaušama iemesla.
Varbūt es vienkārši par daudz atkal domāju. Vai par maz. Un kurš gan, ja ne es pats, spētu sniegt atbildi uz šo jautājumu? Neviens. Taču arī es atbildi nezinu.

Gribētos reizi par visām reizēm saprast, vai es sevi nesaprotu vai mani nesaprot. Vai arī es citus nesaprotu un tāpēc radu sev sapratnes ilūziju, lai iederētos tur, kur es patiesībā nemaz, nu ne pavisam ne vismaz neiederos? Vai arī es, tiecoties pēc sabiedrības un komunikācijas, cenšos iederēties/būt iederīgs visur, kur vien iespējams, tādējādi saraustot sevi mazmazītiņos gabaliņos un pazaudējot pats sevi?

Es zinu, ka atbilžu uz maniem jautājumiem nebūs. Tad kāda velna pēc es tos cenšos formulēt un kādam izklāstīt? Cerība mirst pēdējā? Phe, es miršu pēdējais - kad cerība jau sen būs mirusi.

P.S. Un es atkal saņemšos, sakārtošu sevi, izmetīšu visas "nepareizās" domas ārā no galvas un atkal iederēšos visur. Nu, vismaz radīšu sev skaistu ilūziju, ka visur, kur esmu/vēlos būt, iederos. Kāpēc gan sevi reizi pa reizei neiepriecināt ar mazu, skaistu ilūziju? Tas, kas būs pēc tam, būs pēc tam. Šobrīd tas uz mani neattiecas.

Current Music: Tori Amos - Cornflake Girl