| |
[14. Nov 2007|12:04] |
Pateicu.
Gāja kā īstā itāļu ģimenē tikai trauku vietā bija špahteles un spaiņi. Bija gan apvainojumi, gan kliegšana, gan viss cits (izņemot asaras). Stāvēju un domāju, ka pirmo reiz dzīvē esmu par kaut ko tik ļoti pārliecināta. Mūždien ir bijušas šaubas un nepārliecība. Nesaku, ka tagad man ir kaut kāds rožains skats uz turpmāko, bet vieglāk man ir kļuvis, kaut gan es nedrīkstu nemaz tā domāt, ka būs slikti, grūtu, jo tā es sevi tikai noskaņošu uz grūtībām, bet mazas, mazas bailes ir par to kā būs, jo esmu pārāk lepna, lai kaut ko lūgtu un ja būs nepieciešams, tad tas būs visgrūtākais. Tagad atliek gaidīt un es domāju, ka viss tālāk notiksies diezgan ātri. Būs man šis tas jāziedo, bet kas ir svarīgāk? Miers un līdzsvars vai haoss, tēlošana un dažreiz melošana?
Padomāju vēl, ja tā šķiras pāri, kas ir ilgi dzīvojušu kopā un viens no viņiem vēl vēlas glābt to kas jau ir beidzies, tad tas ir ārprāts :0 |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}