nekas jauns -

nesen griestu lampā ieskrūvēju sarkano spuldzīti. un tad sākās. viena pēc otras, un pilni pelnutrauki, un grīda netīra, uzlāpīties ar kafijām un aizskriet, un tad bezspēkā sēdēt. ēdu reizi dienā, pastāvīgi esmu pusslims un slims, brīžiem ir tik drausmīgi labi, lai būtu kā būdams, iedzert kaut kādās paskumjās kafejnīcās, lasīt un iet uz kino, un paēst, brīžiem ir tik slikti, ka dauzīt galvu pret sienu. kaut kā visu laiku ceru, ka atnāks kaut kāda saule un brīvas dienas, kad visu var savākt un nesajaukt visu vēl vairāk, gan jau, cerams, varbūt arī nē. bezgalīgais lietus, pret palodzi dauzas nenormāli skaļi, bet forši, tā kā no kaut kādām bērnības pasakām vai tamlīdzīgi. vispār man ir sajūta, ka es dzīvoju jumtistabā, kaut kāda tāda drošība. un viss tepat tuvumā. un drausmīgi tālu.