agrāk man apkārt bija fantāzijas mikrosfēra, iekšā netika neviens (bet varbūt es biju vienkārši egoistiska, kompleksiem nokrauta pusaudze?), tur lidinājās baltas pūciņas no dūjas pavēderes, ziedlapiņas, mazas skeletgalviņas, žiletītes.
toreiz, kad jutu viņa dūri tuvojamies vaigam, viņš ieplēsa manu mikrosfēru, ielaida īpaši indīgo baiļu baktēriju, kas kā zināms neatgriezeniski izplatās un nopūdē visus skaistos rozā namiņus, kurus nēsājām līdzi. nokauj sargeņģeli, viņš zaudē pašpaļāvību, aizpiš dillēs. un es paliku viena. starp miljonu. bet tad sāka iekšā veidoties zars uz citurieni. un tagad es uz viņa sēžu un šūpinu kājas. bet ja tu man pienāksi klāt, es tevi redzēšu un kāri iesūkšu savos failos, es reaģēšu un varbūt pat ieskatīšos tevī vairāk nekā tu gribi rādīt un tu tur neko nevarēsi padarīt.
pagaidi, nav pareizi, apgriezies pa simt astoņdesmit grādiem un skaties atpakaļ. tas ir tik organiski, kā tu pārslīdi prom no savas dzīves. Tu taču negribi palikt bez stāsta. Paceļ rokas tie, kuri grib palikt bez stāsta! Redzi, neviens nepacēla. paliksi viena izšķīdusi apkārtējos, iezīdusies un ķīmisko reakciju rezultātā- cits elements. sasaukšanās nepalīdzēs, cita- neatpazīstama skaņa. bet es būšu tālu prom zaros, tur, kur dodas viens un citus neņem līdzi.