Tikko pamodos meža vidū.
Ir kaut kāda ļoti dīvaina un sirreāla sajūta - pamosties, visapkārt kā izbadējušos vilku bars, atņirgtiem zobiem, gaudo vējš, kūstošais sniegs kā neizdevusies pirmā nakts. Lēni kuras uguns un siltums kā inde no čūskas piepilda māju, krūzītē kafija melna kā nakts Ziloņkaula krastā. Un es šodien esmu banāls. Neko citu kā Leonardu Koenu, koverus no ATU un Instrumentus, nespēju paklausīties, ja nu vienīgi... Reizēm jau šķiet, ka tūlīt, tepat aiz stūra atnāks laime, sagrābs aiz rokas un teiks "Te nu es esmu". Taču tad, kad esi ticis līdz tam stūrim, kur ap stūri vajadzētu tai laimei būt, redzi tikai to ka sēž šķitums un no saplēsta Kuzņecova dzer ķimeņu tēju ar šņabi un iesmej par naivumu. Tad izdzirdu klusu šņukstu un eju lūkot, jā, tur ir tā mana laime, sēž baltās biksiņās peļķes vidū, apjukusi, grib būt tāda pate liela laime kā citas, taču nezina ko grib no citiem. Un tā viņa tur sēž peļķes vidu, uzdzied "Apēst Tevi" un kad pienāk vakara krēsla, ierauj šampi no bohēmijas kristāla un mēģina sagaidīt nākamo rītu. Tā laime drīzāk ir kā skursteņa bērns Bleika laikos. Mežs ienāk sētā. Ne tikai. Mežs ienāk arī domās un darbos. Tas ir bridis, kad domu kļūst tik daudz, kad pamežu no tīraudzes grūti atšķirt un allažiņ vienīgais, ko var pasākt ir ņemt rokās labi lielu pļaujamo un iet svēpēt mežā. Nopļaut dvēseli, pakārt to Semiramīdas augstumos un nolikt sirdi pokaiņos zem akmeņa. Vai varbūt kāda pakšķī pie 7.auditorijas virs Saktas. Runājot par saktu, vai esiet kādreiz redzejusi to spraužam bikšu pogas vietā? TBC
eju pēc cigaretēm.
Ir kaut kāda ļoti dīvaina un sirreāla sajūta - pamosties, visapkārt kā izbadējušos vilku bars, atņirgtiem zobiem, gaudo vējš, kūstošais sniegs kā neizdevusies pirmā nakts. Lēni kuras uguns un siltums kā inde no čūskas piepilda māju, krūzītē kafija melna kā nakts Ziloņkaula krastā. Un es šodien esmu banāls. Neko citu kā Leonardu Koenu, koverus no ATU un Instrumentus, nespēju paklausīties, ja nu vienīgi... Reizēm jau šķiet, ka tūlīt, tepat aiz stūra atnāks laime, sagrābs aiz rokas un teiks "Te nu es esmu". Taču tad, kad esi ticis līdz tam stūrim, kur ap stūri vajadzētu tai laimei būt, redzi tikai to ka sēž šķitums un no saplēsta Kuzņecova dzer ķimeņu tēju ar šņabi un iesmej par naivumu. Tad izdzirdu klusu šņukstu un eju lūkot, jā, tur ir tā mana laime, sēž baltās biksiņās peļķes vidū, apjukusi, grib būt tāda pate liela laime kā citas, taču nezina ko grib no citiem. Un tā viņa tur sēž peļķes vidu, uzdzied "Apēst Tevi" un kad pienāk vakara krēsla, ierauj šampi no bohēmijas kristāla un mēģina sagaidīt nākamo rītu. Tā laime drīzāk ir kā skursteņa bērns Bleika laikos. Mežs ienāk sētā. Ne tikai. Mežs ienāk arī domās un darbos. Tas ir bridis, kad domu kļūst tik daudz, kad pamežu no tīraudzes grūti atšķirt un allažiņ vienīgais, ko var pasākt ir ņemt rokās labi lielu pļaujamo un iet svēpēt mežā. Nopļaut dvēseli, pakārt to Semiramīdas augstumos un nolikt sirdi pokaiņos zem akmeņa. Vai varbūt kāda pakšķī pie 7.auditorijas virs Saktas. Runājot par saktu, vai esiet kādreiz redzejusi to spraužam bikšu pogas vietā? TBC
eju pēc cigaretēm.
Kalējs ir skaists - http://www.swedbankkoris.lv/main.php?it
Current Music: |
Kalejs, Blake, Swebnakkoris - Songs of Innocence |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}