sapņojam

tati:

Šonakt bija vasara. Siltas vasaras beigas. Rudzu lauki dzelteni, gaiss piekusis. Mēs, četras meitenes,uz diviem iestumamajiem mopēdiem, braucām pie dabas - uz kautkādu pilsētu. Braucām priecīgas, līdz brīdim, kad braucot cauri laukiem un mežiem, mēs attapāmies pie mistiska dzelzceļa depo, kas bija vilcienu vagonu vraku novietne. No sākuma šķita, ka šī vieta ir skaista (kā nekā - silts, saulains, industriāli skaists visapkārt), bet pēc kāda laikā pamanījām pie viena vagona cilvēku. Apstādinājām mopēdus un skatījāmies uz viņu. Izrādījas, ka tas cilvēks - vīrieties, ir beigts. Redzam, ka pie viņa pienāk divi bomži un sāk viņu apzagt. Mēs klusējam. Viņi mūs pamana, bet nenoreaģē. Turpina savas noziedzīgās gaitas. Pēkšņi viņi sāk to vīrieti vilkt iekšā vilciena vagonā. Sajūtam līķa smaku un fiksi taisāmies prom. Pēkšņi satumst, bet mēs nevaram iestumt (lai darbotos) savus mopēdus. Panika. Iedarbinām un dodamies tālāk ceļojumā. Nonākam kādā pilsētā, kur notiek dabas festivāls. Tur kādā angārā apmaldāmies kā džungļos un paliekam līdz vakaram. Šajā svešajā pilsētā mēs nevienu nepazīstam izņemot vienu no mana bijušā puiša draugiem. Paliekam pie viņa pa nakti...
[viss sapnis ir 70-80 gadu stilā un notiek tajos laikos. Īstenībā skaisti, pat tas līķis bija skaists]