cik gan man ļoti pašai riebjas savas privātīpašnieciskās, dusmu un muļķīguma pilnās domas. Tās kā tāda gripa uzbrūk tieši tad, kad tev to vismazāk vajag un pārņem tevi tā, ka tu vairs neko nekontrolē.
Un tad ir tā, ka tu dusmojies pat par to, ka kāds ir pamanījis, ka tu neesi jauka. Tu dusmojies par to, ka tev neļauj dusmoties
un vēl es sapratu, ka man vēl ui kur daudz būs jāmācās par dzīvošanu kopā, jo mani tik šausmīgi izmet no ierastā ritma visādas no manis neatkarīgi radušās izmaiņas vai sarežģījumi. un man kā tādam ezim - adatas gaisā un pazūdiet visi!

pēc šī visa man gribētos pašai sev nogriezt galvu un ar to futbolu uzspēlēt.