sapņojam

pickle_jar:
Ir tādi cilvēki kā es, kuriem labpatīk mosties līdz ar saules uzaušanu. Taču, ja gadās noplītēt līdz četriem rītā, ķermenis nav gatavs celtiem ap saviem astoņiem, deviņiem, lai arī prāts jau skaidrs un mundrs. Tādās reizēs gadās visreālistiskākie sapņi ar vien dažiem, bet pietiekami uzjautrinošiem fikcijas krikumiem. Šorīt gadījās šādi:

Sapnī pieceļos dzīvoklī, kurā arī nakšņoju realitātē. Tā kā iepriekšējā vakarā mazliet paballēts, draudzene man sacepusi veselu šķīvi ar kartupeļiem. Paēdu un dodos uz vannasistabu mazgāt zobus. Tur uz vannas malas sēž ļoti miniatūrs mopsis (nu tieši tik miniatūrs, lai varētu dzīvot uz vannas malas). Sakopjamies un ejam laukā, laiks ļoti pavasarīgs un pēkšņi esam uz nenosakāmiem peroniem. Tur draudzene satiek daudz bijušo klasesbiedru. Sēžam, kājas pārkāruši virs sliedēm, garām paiet blonds puisis ar ģitāru un velta meitenēm flirtējošus skatienus. Pasniedz man cigareti un es aizsmēķēju. Draudzene tikmēr beigusi sarunu ar vienu no klasesbiedriem, tāpēc mēs dodamies projām. Man norit neliels dialogs ar klasesbiedru:

- A kur jūs ejat?
- Es uz Mežciemu, Dārta- Krišbarona/Tallinas
- A Dārtai traktora tiesības ir?
- Viņai ir parastās
- Nuja, ta jau traktoru ar' var..
- Bet traktora viņai nav. Atā.

Sekoju Dārtai, un pa vidu viņai izsaku savas bažas par vannasistabā dzīvojošo mopsi. Saku, ka tā taču nevar. Ko tas suns var viens vislaiku darīt vannasistabā, pie tam tumsā (tajā brīdī stāstu kaut kādu zinātnisko gudrību par to, ka tumsā turētām acīm atrofējas redze). Pa ceļam secinu, ka viņa īstenībā mani ved uz staciju. Kad par to prasu, viņa saka, ka mēs, protams, ejam skatīties kaut kādu mēģinājumu. Sāku činkstēt, ka tad mums jāieiet rimčikā, jo esmu izbadējusies. Dārta izrāda klaju nepatiku, jo pirms tam mani bija sabarojusi ar karupeļiem.

Un tad es pamostos. Tajā pašā dzīvoklī. Izsalkusi.