kauns? :D te tev neviens neaizliedz izlikties. tu neuzgrūd. cilvēkiem ir izvēlē lasīt - nelasīt.
manuprāt ciba ir kas brīnišķīgs. kas gan varētu būt labāks par pilnīgu izpausmes brīvību?

Nav par ko kaunēties.
Bet es pat šeit nevaru pateikt visu to, ko varbūt vēlētos.

(Reply to this) (Thread)

nu, taisnība. bet tas ir atkarīgs no cilvēka spējas dzīvot ārpus pieņēmumiem. pazīstu vienu meiteni, kura cibā raksta visu, visu un tik atklāti. man pašai ir papīra blociņš, kur iemīcu pašu šausmīgāko.

(Reply to this) (Parent)

jaa, piekriitu shiis adreses saakuma tekstam - par to, ka sheit ir visa dziive, lai cik sadr***ta taa buutu.. bet es vnk viljos sevii - cik daudz es tagad chiikstu, paaris meeneshu laikaa vairaak, kaa visaa savaa dziivee - hahahaha.. bet it kaa jau pusaudzu vecums sen kaa cauri :) bet mans garastaavoklis ir augshaa, lejaa.. no pilniiga zhuzhi liidz besim, tik nez kapeec sheit tiek likts tikai suudiigais - fakts, kad labi, tad jau negribas neko drukaat, bet dziivot. iespeejams ar saakuma tekstu es gribeeju ciiniities pret sevi, censhoties domaat labaak, pozitiivaak, bet nu jau atkal garastaavoklis ir pilniigaa d**saa un apzinos, es chiiksteeshu sheit, un jums buus izveele - nelasiit!

un starpcitu, man arii ir papiirs, kur glabaajas viss, kas nav sheit, kas personiskaaks, ko neatklaatu - bet ne vis taapeec ka es neveareetu, bet tapeec, ka negribeetu gan, lai tik dzilji kaads vareetu manii ieurbties - taapat jau dazhiem esmu staastiijusi, kam veeleejos

Man ir bijuši šādi blociņi, lapiņas, bet bezjēdzīgi. Ja kaut ko uzrakstu, pēc pusstundas to iznīcinu, jo visas tās izjūtas liekks tik stulbas. Ir tik daudzas lietas, ko pat priekš sevis nevēlos atdzīt. Neciešu sevi.

man ir nedaudz savaadaak - jebkura doma, rindinja un teikums, kas ir tur iekshaa, man noziimee tik daudz - es miilu katru to domu, katru vaardu un man ir sveriigi, patiikami to paarlasiit ik peec kaada laika, lai arii cik drausmiigs ir tas viss, kas tur sarakstiits..

Uzraksto savas domas, tās igūst konkrētu un noteiktu formu. Liek saprast cik patiesībā viss draķīgi (nebūšu rupja) ir. Bails no savas rīcības, ja apzināšos tās visas. Un vispasaules steriotipi par dzīvi kā tādu, apgalvo, ka domāju nepareizi. Tās muļķības manī ir iepotētas piedzimsto uz šīs Zemes, tāpēc izvairos no patiesības. Labprāt nedomātu vispār, nesanāk.

bet labaak jau ir atklaaties sev, tad var saprast - uz ko es esmu speejiga, ko nee, un ko es daru, lai to piepildiitu vai apgaaztu, ne? jo, ja kko saka citiem, tad ir iespeejamiiba tikt nesaprastam, noraidiitam - bet atziities sev, tad var tikai pats par to besiities, kaut arii ar laiku to piedot, varbuut pat labot