| Iz diskonta vēstures [c] by garausis |
[18. Okt 2007|12:58] |
| [ | Sajuutas: |
| | weed | ] |
| [ | Skaņu Operators: |
| | katjuša | ] |
A. Milna motīvs.
2. nodaļa, kura Šnepe dodas ciemos pie Jēkaba un nonāk šaurā Bezizejā.
Mums jau pazīstamais (patiešam tikai mums) Jānis Upenšnepers, ko draugi ērtības labad sauca vienkārši par Šnepi, kādu dienu gāja pa ielu un lepni dungoja "Katjušu". Dungodams un domādams, kur varētu sastiķēt, viņš nonāca pie kādas mājas, uz kuras bija numurs 7.
- Aha! - teica Šnepe. - Ja es ko saprotu, tad šī māja nozīmē Jēkabu. Jēkabs nozīmē Kompāniju. Kompānija nozīmē pacienāšanu un klausīšanos, ka es dungoju, un vel visādas citādas jaukas lietas.
Un viņš gāja iekšā.
*
- Prieks tevi redzēt, - teica Jēkabs. - Vai negribi kaut ko iedzert?
Ap vienpadsmitiem no rīta Šnepem pārāsti gribējās kaut ko iedzert. Viņš uzreiz kļuva priecīgāks, redzot, ka Jēkabs liek galda pudeles un glāzes. Kad Jēkabs jautāja: - Ko tu liesi pie limonādes? Degvīnu vai brendiju? - Šnepe tā uztraucās, ka atbildēja: - Abus. - Lai neliktos pārāk badīgs, viņš piebilda: - Toties limonādi man nevajag. Nerūpējies, lūdzu.
*
Ilgu laiku Šnepe vairs nerunāja neko... līdz beidzot, dungodams pie sevis saldi lipīga balsi, piecēlās no galda, sirsnīgi paspieda Jēkabam roku un teica, ka nu viņam jāiet.
- Vai tiešam? - pieklājīgi jautāja Jēkabs.
- Protams, es varētu vel mazliet palikt, - teica Šnepe, - ja tu man... - un viņš zīmīgi paskatījās uz mājas bāriņa pusi.
- Patiesību sakot, - iebilda Jēkabs, - es ari taisījos iziet.
- Nu labi. Tad es eju. Uz redzēšanos.
- Uz redzēšanos, ja tu patiešam steidzies.
- Vai tad vel kaut kas ir? - Šnepe dzīvi apvaicājās.
Jēkabs ieskatījās traukos un nopūtās: - Nekā vairs nav.
- Es jau tā domāju, - Šnepe pamāja. - Visu labu! Man jāiet.
*
Viņš saka iet pa kāpnēm leja. Viņš pieturējās ar rokam un atsperas ar kājām, līdz pusceļā smagi nokrita uz mutes.
- Glābiet! - noelsās Šnepe. - Es labāk kāpšu atpakaļ.
- Sasodīts! - viņš sacīja. - Vajadzēja tomēr kāpt lejā.
- Es vairs nevaru neka... Ne augša, ne leja. Palīgā!
Pa to laiku ari Jēkabs bija iznācis kāpņu telpa. Viņš apsēdās uz kāpnēm blakus Šnepem un paskatījās tam acis.
- Ei, vai tu esi piedzēries? - Jēkabs jautāja.
- Ne! - Šnepe bezrūpīgi teica. - Tikai atpūšos, domāju un drusciņ dziedu.
- Dod labāk roku!
Šnepe pastiepa roku, un Jēkabs saka vilkt. Viņš vilka, vilka un vilka...
- Vai! - iebrēcās Šnepe. - Man sāp!
- Skaidrs, - Jēkabs teica. -Tu esi piedzeries.
- Tikai tāpēc, - dusmīgi iesaka Šnepe, - ka dažiem ir pārāk stāvas kāpnes...
- Ne, tāpēc, ka daži pārāk daudz dzer, - Jēkabs atcirta. - Es, protams, neka neteicu, bet jau pie galda man likās, ka viens no mums pārāk daudz dzer. Un tas noteikti nebiju es. Neko darīt, - Jēkabs piebilda, - Jāiet pēc Riharda.
*
Rihards izpētīja situāciju un piedāvājās ievilkt Šnepi atpakaļ Jēkaba dzīvokli. Jēkabs domīgi pakasīja dibenu un teica, ka atpakaļ ievilkts ir un paliek atpakaļ ievilkts. Ka, protams, viņš, Jēkabs, ar vislielāko prieku redzētu Šnepi sava māja, bet vienmēr ir bijis tā, ka citi dzērumā klust agresīvi, citi vemj un citi atkal...
- Tu gribi teikt, ka man jāpaliek šeit? - Šnepe jautāja.
- Es gribu teikt, ka līdz pusei tu tomēr esi ticis un būtu zel tavu centienu augļus likvidēt.
Rihards piekrītoši pamāja.
- Te atliek tikai viens, - viņš sacīja, - gaidīt, kamēr tu būsi atkal skaidrā.
- Cik ilgi jāgaida, kamēr ir atkal skaidrā? - Šnepe bažīgi apvaicājās.
- Tevi pazīstot, es domāju, ka kādu nedēļu.
- Es taču nevaru palikt te veselu nedēļu!
- Palikt tu vari gluži labi. Grūtāk izdarīt, lai tu nepaliktu.
- Nedēļu! - Šnepe bēdājās. - Un ko es dzeršu?
- Baidos, ka neko, - Rihards atbildēja. - Citādi tu nekad nebūsi skaidrā.
Šnepe gribēja dziļi nopūsties, bet nevarēja, jo pēc kritiena viņam sāpēja visas maliņas. Gar viņa degunu noritēja liela asara, un viņš teica:
- Lai notiek, kas notikdams!
*
Pēc nedēļas Šnepe piecēlās, juzdamies svaigs ka gurķītis, izstaipījās un, atsveicinājies no Jēkaba, devas uz mājam, lepni dungodams "Katjušu". |
|
|
