ne me quitte pas,

Tas, cik šajās brīvdienās padarīts sakarā ar skolu. pilnīgi noteikti ir antirekords. Toties ir bijušas stundām ilgas pārdomas un sarunas par skolu, izglītību, profesijām un mīlestību pret to, ko dari. Nu nezinu, vai tam būs bijis kāds labums, iespējams, jūtos tikai vēl vairak apjukusi. Cilvēki mēdz sacīt - seko saviem sapņiem, nebaidies! utt. utjpr. Nekad nebiju to savlikusi kopā ar sevi. Vai man īsti ir sapņi? Laikam jau ir, tikai visi liekas tik tāli, ka es pat neuzdrošinos sapņot, man pat nenāk prātā pieprasīt sev neko, kamēr varu kaut cik glīti apģērbties, garšīgi paēst un izklaidēties. Es patiesībā tik maz gaidu no pasaules, un tā nav nekāda glaimošana sev, tā ir atzīšanās gļēvulībā. Esmu tik, TIK tālu no dzīves.
Bet, no otras puses, reizē ar šīm divējādām domām pavadīts arī burvīgs laiks ar burvīgiem cilvēkiem, un pamatīgi atlaists. Un, kas to zina, varbūt tomēr šīs domas kaut kur mani aizvedīs. Cilvēks domā, Dievs dara? Cerēsim. :)