Cilvēki pašķiras. Es eju cauri pa vidu. Sajūta, ka esi atgriezies cirkū. Pacel galvu uz augšu un palūkojies tiem sejā. Ja jūs zinātu, cik viņi mēdz būt gari. Visas sejas ņirdzīgi atvāztas, zobus var izskaitīt. Rodas vēlme tos izskaitīt uz zemes, uz flīzēm. Galvā skan mūzika. Un tikai mūzika. Redzu viņus ko sakām. Bet man galvā ir mūzika. Un atkal uzmācas sajūta, ka tas neesmu es, kas tur iet.
Es nespētu uzrakstīt autobiogrāfiju. Es varētu uzrakstīt kāda cilvēka dzīvesstāstu, bet ne savu. Man tāda nav. Es vienkārši vēroju sveša cilvēka dzīvi. No malas, un spriežu par tā rīcībām.
Ir daudz meditācijas, kur tev jāiziet no sava ķermeņa. Ir kāda, kas apvieno tevi? Šī cilvēka problēmas sen nav manas problēmas, man ir pašam savas.

Nav redzētas plūmes, kuru kodols būtu ārpusē.