Vīns gulēja manī. Tikpat vēderā, cik prātā. Ejot pa ielu cauri cilvēkiem, nejauši iedomājos, ka sen es neesmu redzējis Pierro. Nē, protams, viņš ir blakus visu laiku, bet kad esi dzēris, tev laiks liekas vēl savādāks kā parasti. Ar smaidu dejoju pa ielu uz priekšu, ļāvu lai vējš purina manu jaku un dungoju pie sevis. Mirklī, kad beidzās dziesma, sadzirdu aiz muguras balsi:
"Tu mani nedzirdi, vai?"
Apgriezos, izņēmu vienu austiņu, demonstrējot, ka nebiju dzirdējis tiešam un teicu: "Nē, piedošan," es redzēju viņu sejas, "man skanēja mūzika."
Tālākais vairs pat nav īsti diskutējams. Mūžīgais, cilvēku neatbildētais jautājums... Interesanti, cik daudz ļaužu savas dzīves laikā ir mocījušies ar šo jautājumu, kuram neviens nesniedz skaidru atbildi. "Ko tu dirsi?"
Paskaidrojums, ka es neesmu neko teicis, protams, bija lieks. "Iedod desmit santīmus, tad mēs tevi nesitīsim." Es palūkojos uz leju. To teica vēl mazs bērns. Sapratu, ka ja sāksies fiziska izrēķināšanās, man tas sīkais mērglis ir jāizmāca. Vienīgajā valodā, kuru viņš saprot.
"Man nav." Es teicu, sajuzdams kabatā vīna atlikumu. Tā nauda man būs vajadzīgāka kā viņiem. "Nu ta smēķi iedod, ta nesitīsim." "Nepīpēju."
Strupceļš. Bet viens vēljoprojām mocījās psiholoģiskās pārdomās un nenoguris man prasīja, ko es diršot. Atbilde "Ekskrementus." viņu nebūtu apmierinājusi. Bērns neskaitāmas reizes atkārtoja ko līdzīgu kā: "Nu, sitam viņu...", "Viņš viens, a mēs trīs. Nu?", "Tu zini ar ko tu runā vispār?"
Viņi aizgāja. Es apsēdos turpat uz kāpnēm. Klusu skatījos, kā uz asfalta izdeg izsmēķis.
"Šeit vajadzēja būt asins pirtij." Teica Misters Haids. Teica Pierro. Teicu es.
Piecēlos un sāku iet. Galvā grozījās neskaitāmas domas. Vīns no mana prāta bij izmucis. Es gāju viens. Uz sejas atkal parādijās smaids. Es smaidīju un jutu, kā karstas asras rit pāri vaigiem. Jautrās ukraiņu dziesmas bija atstājušas manas ausis. Es atgriezos pirmsākumos.
Es esmu Kaina dēls.
Cilvēki skatījās uz mani, pat vairāk, kā parasti. Un jo vairāk man sāpēja, jo skaļāk es smējos. No pārliekas smiešanās sāka sāpēt galva. Nezinu, kamdēļ tas tā ir. Redzēju trīs stāvus ēnā. Viens rādīja abiem publikas dalībniekiem, kā bija ticis ar kādu galā. Es apslāpēju smieklus. Šādiem ļaudīm nekad nav humora izjūtas.
Mirklī vairs nespēju paiet un nokritu ceļos. Smējos, no visas sirds. Asaras tecēja pāri vaigiem, aiz kakla un krekla. Atkal viena no reizēm, kad cenšos izrauties.

Kur palika visi paštaisnie idioti, ticības karogi, kuri teica, ka ļauns ļaunu pievelk? Kur ir tie dzīves teorētiķi? Ja manī tajā mirklī bija ļaunuma, tad es nezinu, kā saukt to, kas manī ir visu laiku. Es jau dzirdu ko domāt nespējīgie ir gatavi apgalvot. "Zemapziņā tu tomēr esi ļauns." Tikai nesāciet.. Zemapziņā mēs katrs esam zvērs. Asinskārs, privātīpašniecisks zvērs. Tas padara mūs par cilvēkiem, kas esam tagad. Ja tu to esi apspiedis tik ļoti, ka vairs nejūti, tas nenozīmē, ka tu neesi radies no zvēra.

Ieliku zobos cigareti. Es neesmu šeit lai elpotu. Kļuva neizsakāmi auksts un es uzvilku cimdus. Kāda jēga. Kāda jēga no siltumaizturoša materiāla, ja siltums tevī vairs nerodas. Gribēju apgulties, bet nebija sniega. Smaids turējās uz sejas, jo atkal biju sapratis kārtējo, nevienam nederīgo lietu.

Jūs visi ziniet jokainus cilvēkus. Daži varbūt staigā uz riņķi un kaut ko pie sevis runā. Cits varbūt neapstādamies uzdod vienu un to pašu jautājumu. Tie ir tie jokainie, savādie cilvēki. Es sapratu vienu. Esmu viens no viņiem. Viens no tiem, kurus es pats neuzskatu par īpaši vērā ņemamiem. Es būšu tas trakais, muļķais vīrs, kas dzīvos jūsu sekcijā un katru rītu, vienās biksēs staigās ap sētu. Mana dzīves uztvere ir sakrpļota. Mana rīcība tam seko.