-Vai tiešām tu cerēji, ka pēc visiem šiem niknajiem pārstāstiem, tu spēsi palikt objektīva, neatkarīga no stāstītāja niknuma un saules aukstuma? viņa klusi jautāja, niknajam vējam raustot viņas matus, kaijām sasaucoties un bangām nikni šaustot klinti zem kājām. Viņas lūpās parādījās kluss smaids. Acīs sev pretī viņa pamanīja asaru ēnas. To nespēja pat Zālamans. Viņa klusi nopūtās. Solis uz priekšu. To nespētu neviens
Solis uz priekšu un viņas rokas apvijās ap siltajiem, kailajiem pleciem. To nespēju arī es, Mās. Čuksts bija tik nedzirdams, ka viņa nebija droša, vai tās nebija tikai domas.