[1.02.]
Februāris sākās ar to, ka bija jāsvin draudzenes dzimšanas diena. Iekapājām tā pamatīgi un jautrība sita augstu vilni. Mūzika uz pilnu klapi, papilnam cigarešu un labu draugu. Nopirku tostu grāmatiņu, un pirms katras glāzītes izskanēja pa sulīgam tostam. Tas viss turpinājās līdz pulkstenis sita divpadsmit. Nē, tas nebija pelnrušķītes laiks, bet gan laiks, kad komene saoda, no kuras puses basi nāk, un pacietīgi klauvējās pie ārdurvīm. Es iesmējos un teicu, ka beidzot čaļi nāk, uz ko otrā klausules galā nāca protesti un teksts: Kas vēl nebūs! Pamēģini tikai!
Paskatoties pa durvju actiņu, man momentā pazuda pālis un gandrīz cigarete no mutes izkrita. Es komenei ļāvu kādas 15 minūtes klauvēties, bet kad jau nāca draudi, ka nāks arī apsargs es liku visām paslēpties. Divas noslēpās tualetē, jubilāre skapī (viņa nepārtraukti smējās, jo domāja, ka tas ir kaut kāds prikols), pēdējā palīda zem gultas un es viņai iegrūdu vairākas pudeles, glāzes un pelnu trauku.
Ielaidu komeni un tiklīdz viņa bija iekšā, nokomentēja, ka istaba smird pēc cigaretēm, mēs uzvedamies pārāk skaļi un lai visas būtu istabās, savādāk būs slikti. Es mēģināju taisnoties, bet draudzene zem gultas mani pārspēja: Nu skolotāj! Mēs tā vairs nedarīsim! Tā bija pirmā reize!
Man uznāca smiekli.
Pēc pāris minūtēm mēs bijām jau citā istabā un nobeidzām atlikušo pudeli.
Nākamajā dienā skatījos vai uz ziņojuma dēļa nav brīdinājums man, taču tā nebija. Ha ha :P Man veicas.

[4.02.]
Apnika kojās, aizbraucu pie mīļuma.

[8.02.]
Atbraucu uz kojām, sapratu, ka esmu bomzis, jo naudas vairs nav.

[12.02.]
Aizbraucu mājās, vēl joprojām būdama bomzis. Rīt būs jānoslauc kādam nauda.