Posted on 2012.02.06 at 18:03
pašlaik skan: bridge over troubled water
pašlaik skan: bridge over troubled water
klausos Saimona un Garfunkela veikumu, ko dāvāšu mammai dzimšanas dienā (izlīdzos ar jūtjūbi, jo oriģinālais disks ir tik sen nebaudīta ekstra, ka nedrīkst radīt nodevīgās švīkas). jau tagad skolas laikā klausītie gabali velk uz smeldzi; varu un tajā pašā laikā nevaru iedomāties, kā to būtu klausīties kā 'jaunības mūziku' no 70-tajiem.
vispār šī tāda muzikāla nedēļa, jo vecvecāku apciemojuma laikā papiņš uzlika klausīties Victor Silvester and His Ballroom Orchestra. iespējams, ka esmu šeit ko rakstījusi par reizi, kad viņš mani iepazīstināja ar Pery Como, bet katrā ziņā Viktors nebija ne par kapeiku sliktāks. visvairāk mani sajūsmina tas, kā opaps klausās mūziku. viņš pukojas, ja pārējie blakus istabā lasa žurnālus un saka, ka klausās. klausīšanās nozīmē patiešām klausīšanos un neko citu. tā nu atkal apsēdos mīkstajās mēbelēs un iegrimu patīkamo retro skaņu valstībā, kamēr opaps ik pa laikam dalījās iespaidos par orķestra unikālo spēlēšanas manieri - tur neesot ne smakas no improvizācijas ("kuras laikā neprašas mēdz aizklīst tik tālu mežā no melodijas, ka neprot rast ceļu atpakaļ" - tam es visnotaļ piekrītu), bet visu laiku tiek izspēlēta viena un tā pati melodija uz dažādiem instrumentiem.
+ šodien kārtējo reizi sarpatu, cik ļoti labi māku radīt problēmas. un cik ļoti no šīs mākas vēlētos atbrīvoties.
vispār šī tāda muzikāla nedēļa, jo vecvecāku apciemojuma laikā papiņš uzlika klausīties Victor Silvester and His Ballroom Orchestra. iespējams, ka esmu šeit ko rakstījusi par reizi, kad viņš mani iepazīstināja ar Pery Como, bet katrā ziņā Viktors nebija ne par kapeiku sliktāks. visvairāk mani sajūsmina tas, kā opaps klausās mūziku. viņš pukojas, ja pārējie blakus istabā lasa žurnālus un saka, ka klausās. klausīšanās nozīmē patiešām klausīšanos un neko citu. tā nu atkal apsēdos mīkstajās mēbelēs un iegrimu patīkamo retro skaņu valstībā, kamēr opaps ik pa laikam dalījās iespaidos par orķestra unikālo spēlēšanas manieri - tur neesot ne smakas no improvizācijas ("kuras laikā neprašas mēdz aizklīst tik tālu mežā no melodijas, ka neprot rast ceļu atpakaļ" - tam es visnotaļ piekrītu), bet visu laiku tiek izspēlēta viena un tā pati melodija uz dažādiem instrumentiem.
+ šodien kārtējo reizi sarpatu, cik ļoti labi māku radīt problēmas. un cik ļoti no šīs mākas vēlētos atbrīvoties.