Es nezinu, ko man darīt. Šodien Rīgas meitenes man tā ieteicās, ka manas mīļpilsētas ballīte es esot bijusi pavisam citādāka- smaidīga, laimīga, priecīga, tāda dzirkstošāka nonstopā. Milzīgā bēda gan es Rīgas sabiedrībā neesmu, bet te kaut kas nav tā. Es nespēju ielekt tajā dzīvesveidā, es nespēju sevi nostatīt līdzās tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu ikdienā, kas tik daudz sasnieguši, filmē savus šovus, taisa stilu mūziķiem, ieraksta diskus, grozās pa dizaineru augstākajām aprindām, sēž Mītos un Trušos un... un tad esmu es. Kaut kur pa vidu, sevi neatradusi, pazudusi starp iespaidu, iespēju, plānu un panākumu pārbagāto vidusskolu, drūmo mediķu gadu un kaut kādām atliekām, kas maļas pagājušajā gadā. Akadēmiski izdevusies, bet radoši neīstenojusies un totāli iestrēgusi. Man patīk, bet man pietrūkst kaut kā ļoti būtiska. Kaut kā sava. Un es nevaru bez sava.