Man pēdējās naktis ir tik dziļš miegs. Deviņu stundu garumā. Un tas ir tik ļoti daudz priekš manis. Cilvēka, kas vēl pirms laika gulēja vien pa pāris samocītām stundām un nespēju aizmigt vienai. Ar to laikam esmu tikusi galā. Laigan negribētos tā priekšlaicīgi kaut ko teikt. Negribētos arī sabojāt. Savas saldās miega stundas. Un šeit man prātā nāk vārdi - Savos sapņos es mēdzu krist tik dziļi, kad viennakt tur radīšu savas mājas. To gluži es nevarētu piesaistīt sev, jo tomēr mana prioritāte ir realitāte un dzīvošana kā tāda. Sapņos es nevaru sevi kontrolēt. Sapņos man ir jāļaujas. Es varu pamosties asarās, paralizēta vai nomākta. Vislabākās ir naktis, kad es nesapņoju. Vai arī neatceros neko ko būtu sapņojusi. Tad es varu pamosties ar vieglumu un skaidru prātu. Tās pārējās naktis vairāk nomoka nekā liek atgūt enerģiju. Tad nu lūk, es labāk pievēršos realitātes būšanai, jo to vismaz es varu kontrolēt. Ja ne visos procesos un lietās, tad vismaz daļā noteikti. Es izvēlos kur eju, ko daru, ar ko runāt, kādu nākošo soli spert. Un man nav jāļaujas. Tā ir mana izvēle. Un man patīk noteiktība attiecīgajās lietās. Man ir vajadzīga lielāka noteiktība un vairāk dzīves enerģijas.

Šodien viss ir pievilcies pelēks.Kaimiņi aiz sienas guļ. Neviena mašīna garām vēl nav pabraukusi. Visa pasaule šķiet ir mierīga. Un klusa. Pavisam klusa sestdiena.
Un kafija blakus.