saplīsušu domu lupatiņās, stērbelēs un diedziņos ieķeras dienas, laika mestajās cilpās aizmaldās vārdi un pēc tam kopā nesasienas nav neviena, kas pateiktu nebaidies gan jau dabūs krūzīti piena tas idiots, kretīns un psihopāts, kas tevī dzīvo vienkārši tā pat - lai tu nejustos viena, bet dievam siltas maizītes brokastīs, kakao un avīzes vietā ar sapņos skaitītām lūgšanām, ar mīlestību aprakstīta mākoņu siena |