Kājas izmirkušas, bet tomēr nav auksts. Sejas vaibsti augstumā iegūst nemainīgu stāvokli. Vēl vairāk kā parasti. Par šādu seju smejas vairāk. Laikam tieši tas sakaltums, kāds ir fotogrāfijās rada smieklus, ne sejas plastiskums.

Tikai tumsa manī kņud. Tā rausta un nelaiž.. Nelaižas prom. Kas ir "iekšējs miers"? Man ir aizdomas, ka es nemaz nezinu, ko tas nozīmē. Man iekšējs miers ir vienmēr nemierīgs. Vienmēr, kad es apsēžos pie mierīgas mūzikas, tad miera vietā es jūtu smeldzi. Tā rauj uz priekšu un sviež atpakaļ. Sastindzis sēžu, sirds skaudrāka par prātu.

Saproti, ir kaut kas jāmeklē, ir kaut kas jādara. Sirds pukstus atkal var just nevis tikai kā faktu, bet tīri fiziski tā staipa ādu, kuru cer kādu mirkli pārplēst. Iespējams, ka tas ir tā ir tā varavīksnei līdzīgā parādība "iedvesma." Bet es nemāku neko. Ne zīmēt, ne.. Neko. Un tad es savu nervozo sirdi iemērcu groteskā. Groteskas māksla... Kroplības ir skaistas.

Es esmu sācis pierakstīt sapņus. Ja jūs esat šeit, tad būsiet jau to ievērojuši. Man teica, lai es to pierakstu. Man gan pašam liekas, ka pilnīgi pietiek ar to, ka tas ir manā prātā.

"Sapņi sagatavo cilvēku sarežģītām situācijām, kas var rasties viņa turpmākajā dzīvē."

Paldies, uzmundrinājāt. Zaļu ziedu puķes uz balta kapakmens.