| Mašrūmings |
[Jul. 8th, 2005|11:07 am] |
SĒŅU CIBA
Vakar nejauši piedzima man doma aizvilkt cibiņus - sēņošanas cienītājus uz mežu un uztaisīt sēņošanas sacensības. Ideja, man par apmulsumu, izraisīja interesi, un nācās sākt apdomāt to lietu sīkāk. Pārdomu pirmais rezultāts – vispirms vajag apvaicāties plašāk, ko pārējie cibiņi par to domā un ko & cik cilikiem varētu rīkot. Vēlams – tik daudziem, lai uz katru sanāk ne mazāk par 1 sēni.
Laiks. Varētu būt sestdiena, 7. augusts. No Rīgas – ap 6-00, atpakaļ Rīgā ap 19-00.
Sports vai meroprijaķijs? Ja taisām pasākumu kā sportu labākajā orientieristu stilā, tad pat sacensību vietu tauta uzzinās tikai mežā izsviesta un būs strikti noteikumi. Ja taisām vienkārši domubiedru sabantuju, tad aptuvenais rajons taps izziņots iepriekš, varēs blandīties grupās un vienīgais reālais noteikums būs atgriešanās laiks. Pirmajā gadījumā no dalībniekiem taps prasīta dalības maksa un gādāts kāds kauss.
Transports. Varianti – noīrēt busiņu, savākties ar mašīnām, lietot sabiedrisko transportu.
a) Buss. + ceļā visi kopā, var ievest vienalga kur un nav jāuztraucas par mašīnu, var paņemt daudz kravas. – maksā dārgi un nauda būs jāsavāc iepriekš. Brauc tikai no vienas vietas.
b) Mašīnas. + ērti izbraukt, pie samešanās par benzi – lētākais variants. – nepietiekamā reālā pazīšanās var radīt savākšanās grūtības, būs pamatīgi jāsaslānās, ja kāds pēkšņi nevarēs braukt.
c) Vilcieni/autobusi. + kursē stabili, neprasa lielu savstarpēju saskaņošanu. – Piesieti sarakstam, pieved g.k. vietās, kur liela konkurence.
Drošība mežā. Visiem jābūt pienācīgi ekipētiem, vēlams – ar kompasiem. Tix izsniegtas apkaimes karšu xerokopijas ar info, ko darīt pie nomaldīšanās. Īpaši gaidītas pazudušās dvēseles netix, lai veicinātu atbildības sajūtu. Mežs ir mežs, tajā daba ir tiesnesis un lācis – prokurors :=)
Ceremonijas. Noslēguma svinīgums būs atkarīgs no laika apstākļiem un procesa rezultātiem ;=) Jebkurā gadījumā iecerēta sēņu svēršana pa sugām un labāko lasītāju apbalvošana ar diplomiem. Sistēma, kā vērtēt dažādu sugu kopievākumu, apraxtīta zemāk.
Nīcīgā miesa. Vispār es pats cenšos ēst, mazgāties utt. tikai pēc atgriešanās mājās. Tomēr var jau sarunāt arī kolektīvu pierīšanos uz vietas vai atceļā kādā ceļmalas krogā.
Dokumentācija. Ja tā būšana notiksies, tad tai taps veltīc speciāls saits. Vajadzētu kādu ar digitālo kameru, lai iemūžinātu cibiņu sasniegumus – man ir tikai ķīmiskais ziepjutrauciņš, kas nav īsti piemērots tik kvalitatīvam pasākumam.
Koordinators. Egīls Belševics, t. 9957462.
Savākuma vērtēšana. Lai gan dažas sugas ir vērtīgākas par citām, tomēr nav pamata snobiski ieskatīt, ka tikai dažas sugas ir laba sēņotāja cienīgas. Ne pēc garšas, ne pēc barības vērtības izslavētās baravikas nav nekas extremāls – tām priekšā daudzos rādītājos ir pat pūpēži.
Vērtēšanas sistēma ir kompromiss starp ideju „tikai prestižas sēnes” un „galvenais ir kilogrami”. Kopējais vērtējamo sēņu svars tiek dalīts pa sugām, kas reizinātas ar šādiem koeficientiem: I grupa- *2,5, II grupa - *1,0, III grupa - *0,5, IV grupa - *0,3, V grupa - *0,2, VI grupa - *0,1. Sēnes pa grupām iedalītas šādi:
I grupa – baravikas, dižsardzenes.
II grupa – gailenes, krimildes, atmatenes, ēdamās bekas (bez govju un raganu), rudmieses.
III grupa – smiltenes, mainīgās un zaļās bēzlapes, tintenes (bez melnējumiem), briežapurni (medenes).
IV grupa – pārējās bērzlapes, vilnīši, cūcenes, čigānenes, kliņģerenes (jomainās adatenes).
V grupa – govju un raganu bekas, celmenes, pelēkās un poarastās pienaines, alksnenes, sarkandzeltaines, jumtenes.
VI grupa – vistenes, sānauses, tīmeklenes (ieskaitot gļotpēdenes un un jostenes), zeltkātes, pūpēži.
Ieskaitītas tiek sēnes bez kāpuriem (lielas sēnes tiek pārgrieztas uz pusēm pārbaudei), nenovecojušas, no kurām palikušas ne mazāk kā 3/4 no cepurītes. Ieskaitāmais kātiņš var būt ne garāks par cepurītes diametru.
Tautas viedoklis? |
|
|
