šovakar uz mani šāva. ar plaukšķenēm un tajās noslēptajiem krāsainajiem makaroniem vai varbūt papīra diegiem. aiz apkakles tos aizšāva un tagad mugura kņud. varbūt man no kleitas malas tāpēc stiepjas varavīkšņaina aste kā parašuts, nodevīgi atklājot ietos ceļus un neceļus. bet es jau neko, es beidzot dodos gulēt un zem segas astēm nav nekādas nozīmes. atstāju arī nobučoto degunu. |