|
[Feb. 5th, 2005|01:42 pm] |
[ | mood |
| | thoughtful | ] |
[ | music |
| | nāc, puisīt, mātei azotē... | ] | Turpinu lasīt "Martiņa sāstu". Pa laikam sagribas nobirdināt kadu asaru (tā ar mani notiek ļooooooooti reti).
Vai tiešām tas viss bija? Vai tiešām tas notika ar mums? Vai tiešām tas bija tik grūti un sarežģīti?
Kā jau parasti - kas jādara, jādara. Daudz nedomāju un daru. Tagad grāmata lika nedaudz paskatīties atpakaļ.
Viņš taču tiešām bija ļoti maziņš! Neticami! Šitas jestrais tuklītis!
Ai, laikam nav vērts tā nodoties apcerei par to, kas varēja notikt un par to, kādi mēs varoņi. Turklat man ir jocīga atmiņa - ļauj dzīvot šodienā, pagātni padarot par pusaizmirstu pussvešu stāstu. Bišku padomāšu un iešu atkal zīdīt.
Šodien viņš beidzot pasmaidīja apzināti. Sapriecājās mani ieraudzīt pēc pamošanās. |
|
|
Comments: |
| From: | cane |
Date: | February 7th, 2005 - 01:46 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Es arii to "Maartinja staastu" izlasiiju. Bet ne taapeec, ka man tas aktuaali. Vienkaarshi Kristiine (Maartinja mamma) manaa darbavietaa pasniedz anglju valodu, un mees - vinjas skolnieki - katrs pa graamatinjai nopirkaam, jo, pirmkaart, visi ienaakumi no graamatu paardoshanas tiek ziedoti pirms laika dzimusho beerninju vajadziibaam (ir kaut kaada organizaacija speciaala, gan jau tev ir zinaams) un, otrkaart, tieshaam ir interesanti palasiit, cik apbriinojami daudz cilveeks var izdariit, ja taada vajadziiba rodas. Un Maartinjsh ir pilniigi normaals puika, kuru redzot, ne praataa nevareetu ienaakt, ka vinjam ir shaadas probleemas.
Re, kā... Jā, par to organizāciju tikai šīs grāmatas sakarā uzzināju. Kadreiz varbūt būs jāpalūr, ko šie tur dara. | |