| |
[May. 26th, 2008|11:34 pm] |
Brīdim, kad kāds no iekāres objekta kļūst par patīkamu ceļa biedru un neko vairāk, ir divaina piegarša.
Kaltētu rožu augļu, sveķu, rudens lietus, sāļa jūras gaisa, siltu vasaras smilšu un nopūstas sveces pēcgarša.
Brīdis, kad gribas paskatīties spogulī un pārliecināties - vai tiešām vēl nenovecoju?
Bet viss ir pārējošs. Arī rudens garša uz lūpām. |
| |
