Bet visur jau cilvēkiem sāp vienādi.
Visiem mums ir skumjas un smiekli.
Katrai vietai ir savas debesis uz kurām lūkojamies. Naktīs paceļam galvas uz augšu un paveramies zvaigznēs.
Un tas ir vienalga, vai tu esi mājās vai simtiem jūdžu no mājām. Vai tu esi ciemos, vai ar tuviem draugiem vai pilnīgi viens. Katram ir tās slēptās domas, vēlmes, skumjas ko mēs palaižam kosmosā prom. Pie sevis. Klusu. Domās.
Katram ir sirds, kas sāp. Un kad sāp, mēs pārvēršamies mazos bērnos, kas grib patverties lielās, spēcīgās rokās, kas pasargā.
Bet šie jau ir tikai mani nakts brīži.