elektra

piektdien, uz pusnakts pusi atkal dega ēka. priekš tādas vietas kaut kas deg diezgan bieži. vairākas no dedzināšanām radīja kāds vīrietis, kurš bērnībā vizināja mani ratiņos, mazliet paaugoties mīlēju spēlēties ar šķiltavām. tagad, šķiet, ka viņš ir cietumā. gāju ārā uzpīpēt, paskatīties kas notiek un pasaukt mājās kaķi, bet viņš nenāca. tā nu nevarēju aizmigt
sestdien, gulējusi četras stundas no pieklājīgai funkcionēšanai vajadzīgajām divpadsmit, pamodos, lai saprastu, ka kaķa joprojām nav. logs visu nakti bija vaļā, ja nu atnāks, bet plakstiņi no negulēšanas bija pretīgi silti. tas siltums sajūtu ziņā atgādina to reizi, kad ar Nīderlandes draudzeni vidusskolā pieēdāmies eļļainu un ķiplokainu zivi un piedzērāmies sarkanvīnu. vēlāk vēmu biezu, siltu sarkanvīna zivs putru.
jebkurā gadījumā, kaķis drīz vien atnāca, lai gan parasti jūt dienas, kurās braukšu prom un nerādās mājās uz to laiku. mana teorija ir, ka viņam nepatīk atvadīties. savukārt šoreiz viņš bija ļoti drosmīgs un pārradās, nomierinot manus uztraukumus un pat pavadīja līdz mašīnai. šoreiz gandrīz negribējās raudāt braucot prom, jo zinu, ka garā atgriešanās nāk arvien tuvāk un mans kaķis beidzot mani pavadīja nevis aizmuka. vilcienā gulēju pār saviem mugursomā saliktajiem ķērpjiem, krustam, divām bibliotēkām neatdotām grāmatām, metāla krūzei, tējām un dažādiem citiem absolūti svarīgiem niekiem. bija karsti, kāja tirpa, čurāt gribējās, daudz cilvēku. aizmugurē bērniņš iepriecājās par vilcieniem, tāpēc pa kluso pasmaidīju. devos uz iestādi uzjaukt masu un izdzēru aliņu. tad devos pie viņas, lai kopā dotos šopingā. izdzēru vēl vienu aliņu. pirmo reizi rokās turēju simts dolārus, viņš pateica, ka tur ir četri simti. viņa pateica, labāk lai noslēpj, ka tik nepazūdot. man pilnīgi neticējās. pēc šopinga atgriezos un pamanīju, ka dolāri ir noslēpti. tad noticēju. vakara gaitā sāku gan dzirdēt, gan redzēt detaļas, ka reizēm šķita, ka man noteikti jābūt kādai slimībai. un vēl trakāk, ka iespējams ir cilvēki, kuriem es ļoti nevēlos, lai izrādītos taisnība. tā būtu reize par biežu un reize par smagu kārtējās nepatiesības dzīvošanai
katru reizi, kad šķita, ka kaut kas nav kārtībā teicu sev, ka nē, ir gan. katru reizi, kad apzināti klusēju, nedomāju, ka rīkojos taisnīgi. katru reizi, kad runāju, nebija pamatu ticēt, ka kāds dzird. jutos kā starpniece un kārtējais ķeksītis. ja ne manipulēta, tad laikam, iespējams tikusi ar to galā pati. naktī aizmigu jau atkal lūdzot dievam, tad nožēloju izsverot paliekošās sekas
vakar pamodos laimīga būt sava dzīvokļa gultā. aptinu ap roku rožukroni, kas mierina trauksmi un simulē klātesamību. šķērsoju ielas ar uzliktām austiņām, sāku skatīties pa malām uzejot uz ceļa. iestādē mazliet tiku filmēta draudzenes noslēguma darbam un klačojāmies. transportā mājās apliku rokas slepenā sevis apskāviena imitācijā un jutu, ka starp krūtīm mazliet norimst. mājās rakstīju neformāli formālus e-pastus, smējos par kaķīšu video, apraudājos par gulbju, pastiprinātāk ieķēros Gordonā Remzijā, tagad cenšos noskaņot sevi šodien pamosties ar kaut mazliet stingrākām olām. tomēr esmu vienīgais cilvēks, kas patiešām var būt sev klāt