| |
[Jan. 5th, 2020|09:01 pm] |
vienas beibes sens Sapnis
Es stāvēju uz skaldītu akmeņu krāvuma, kurš gadu gadiem rūpīgi ticis celts, kā mūris, kā balsts kaut kam tam, kas ''tiem'', kuru skaitā arī es laikam esmu bijusi, ir bijis svarīgs. Akmeņu šķirbās šur un tur bija dažas lietiņas, skaidri noprotams, ka tās bija mīļlietiņas - bērnu rotaļlietas, rotaslietas. Redzēju arī savu iemīļoto rokassprādzi. Es biju gandrīz pašā mūra virsotnē. Akmeņi kļuva ar vien atsaistītāki viens no otra, kā mūsu priekšstati par dzīvi, tie vienā brīdī ir bijuši pārakmeņojušies un tad pienāk laiks tiem sagrūt. Tā es stāvēju un mīņājos mūra virsotnē, lūkodamās uz šķirbiņām, kurās cilvēcīgumu varēja skatīt kā gleznu- mūsu vērtības, priekšstati, mūsu kompleksi un likumi, mūsu izpratnes un mūsu centieni- tās bija saistvielas, kas tur un cēlušas šo mūri. Viss sāka grīļoties. Blakus bija ļaudis, kuri kā jau ierasts, it kā gribēja mani mudināt/aizrādīt nebrucināt ''mūsu svēto mūri'', tomēr arī viņi savā dziļajā būtībā ilgojās tapt atbrīvoti no tā, tikai drosme reizēm drusciņ trūka.. Lai tiktu pie jaunā, vecajam jāsagrūst. Ahh un tad tas bruciena mirklis, kurā gravitācijas spēks visu mūri, līdz ar mani rāva lejup! Kā kosmiskā baudā lidojot es šļūcu lejup ar visiem akmeņiem, mīļlietiņām, pagātni un priekšstatiem. Man nebija bail tikt savainotai no akmeņiem. Tik dzidri jutu savu vietu, esot īstajā vietā īstajā laikā. Uz viena plakana akmens stabili bija manas pēdas un es tik labi jutu savu vietu būt sabrukuma epicentrā. Manas pēdas bija iekustinājušas šo nogruvumu. Bailīgie ļaudis izjuta pateicību un atvieglojumu. Mūris bija nobrucis un sāka spīdēt tik spoža Saule, kas mūs visus apžilbināja un mēs aizmigām mīlestībā un saticībā. |
|
|
