Apbalvotie un tautā mīlētie autori gan mūs, jaunos, ķidāja ne pa jokam, tomēr savu stilu saglabāt ļāva, kamēr viena nekur nepublicēta, atvainojos, štrunta recenzente vispār saliek materiālu no jauna un piedāvā publicēt tā. Izmaini formu, ritmu, pantmēram nocērt kāju un tad spied pie krūts, bučo un mīli, jo tas atbilst šī brīža pieprasītajām akcijām?
Pareizi vien vecie teica, tagad visur cieņā brīvais stils, visi skrien pakaļ un miedz acis uz veco. Vienīgais pilnībā nemainītais darbs ir brīvā stila. Mērkaķgalvas, ko man tagad pārkonvertēties? "
Draņķīgu rakstīšanu popularizēt nevajag. Tāpēc varbūt atļaušos šo visu paturēt atvilktnē. Var jau būt, ka es sevi pazudināšu galīgi, bet ķēmoties pēc citu rāmjiem es nevaru. Labojumi, pamatota kritika un likumu ievērošana ir viens. Darba sabeigšana un izvarošana- kas cits.

"Es esmu kartupeļa zieds,
Kādēļ tu gaidi no manis.
Neļķu un rožu dvesmu?
Kādēļ tu gaidi,
Lai es neesmu tas, kas es esmu?" /Imants Ziedonis/

***
Par ko citu.
Un škrobe, es gribēju to darbu. Bet vēstules nav. Saprotu, nevar visur gaidīt "jā", bet sapņot taču drīkst..(?)
Un man gribas aizspert uz Mēness tos cilvēkus, kuri manā klātbūtnē izrāda absolūtu smadzēnu trūkumu. Debilitātei taču būtu jābūt robežām...