man dažkārt gribas kļūt par sētnieku, lai izietu pilsētas ielās pirms tā vēl mostas. lai izjustu tās smaržu, kā sievietes smaidu mirkli pirms rasa skropstas no miega atsvabinās. skrien baloži pa bruģa atdzisušo vaigu, skrien nokavējies neuzticīgs vīrs ar negulētas nakts iekaisušām bailēm.
bet es saucu, sveiks, šim rītam, kas uz jumta kores sēd, vējam savas kājeles šūpojot līdz. uz kājas vienas pār krustojumiem tukšiem luksaforu gaismas lēkā, hei līdz! skriet un neapstāties, lai tā ir nakts, kas nakts bēg, es esmu Tavs rīts. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
