Ahāts

vienīgais ķermenis, ar ko darbadienu rītos kontaktējos manai fantastic 6dienai šodien iedeva pretī viņa 13gadīgās māsīcas bēres(vēzis).
neizmērojama nolaidība no manas puses, pusceļā uz māju atskārtu, ka laiks iet durties. aizsteidzos bez emōcijām, atstāju kasē dienišķo latu septiņdesmit un dabūju līdz šim sāpīgāko adatu. mājās atklāju, ka normāli asiņoju un penicilīns ir mani nokrāsojis(?).
man ir oficiāli marts galvā, pirmo reizi ir tāda realitātes sajūta kkādā gaidīšanas laika posmā. neliekas ne, ka laiks ir vilcies, ne skrējis. šis tas skaisti ieplānojies.
pa lielam gribu dzīvot ar Ķīnu, lietot nikotīnu un dzert vīnu[metafōra], taisīt ēst, mazgāt grīdu, celties ar sauli, iet uz mežu, braukt ar riteni pa mīļpilsētas tumsu apkārt bedrēm, kuras zinu no galvas, siltos septembra vakaros peldēties. varētu arī nesāpēt kakls, nesalt kājas, nekrist uz galvas ledus kluči, nebesīties no ierastām sejām, smaržot pēc mežaogām un apreibināties.
no rīta ar senci konstatējām, ka radio smagi sūkā un pārlēdzām uz cd kasti ar p.o.box, padsmit minūtes peldēju 2 vasaru atmiņās.