vakara saule vienā un dusmīga negaisa fronte otrā debess pusē. zemeņu mojito glāzē, mellenes melleņu bļodā, rabarbermaize krāsnī. ar sauļošanās kremu ieziesta silta āda un jūra, kas iesūkusies matos. jau izžuvusi. kokos vējš, nemierīgs tāds, brāzmains, kā naktī, kad šķita, ka jumtu rauj nost un nes pie smaragda pilsētas burvja. es nekādi nevaru saprast - miera nav tādēļ, ka nekas nav bijis, vai tādēļ ka šķiet, ka viss vēl būs? gan jau, viss tāpat ir tikai manā prātā. bet man nevajag atbildes. atbildi.. буквы, я пишу и не жду никогда ответа.