tātad es apsolīju, ka ierakstīšu kādu dzenbudisma stāstu no tās mazās, feinās grāmatiņas...

8. stāsts

Dzīvoja divi mūki - nabagais un bagātais. Kādu dienu nabagais teica bagātajam:
-Es domāju doties uz Nanhaju - svēto vietu. Ko tu par to saki?
Bagātā vaigs rādīja, ka viņš nespēj ticēt savām ausīm, skatiens nabaga augumu kā ar sprīžiem mērīja - cik gan tādā izģindušā stāvā gara un svara? Un bagātais nespēj neiesmieties:
-Vai es nepārklausījos? Tu arī grasies doties uz Nanhaju?
-Ar blašķīti ūdens un bļodu dzeramā.
-Lai dotos tik tālā ceļā - pāris tūkstošu li, jāpārvar daudz grūtību! Es jau vairākus gadus tam gatavojos, taču neesmu vēl iekrājis pietiekami daudz graudu, neesmu nopircis laivu, salīdzis airētājus un sargus. Došos ceļā, kad visa būs gana. Kā tu, kuram nav nekā, tikai ēdiena bļoda un ūdens trauks, vari sapņot par tādu ceļamēŗki?!
Saruna aprāvās.
Otrā rītā nabags kā cēlies, devās ceļā: kur atrada ūdeni, tur pasmēla, kur satika cilvēkus, tur plaīdza ēdienu. Grūti nabagajam bija, tācu savu ceļamērķi viņš nemainīja.
Pagāja gads. Nogurušais ceļinieks sansiedza Nanhaju. Pēc diviem gadiem viņš pārradās mājās ne tikai ar to ko bija devies ceļā - ar ēdiena bļodu un ūdens blašķi. Viņš atgriezās vēl ar daudz ko citu, kas ar pieredzi nāk.
Nabagais steidzās apsveicināties ar bagāto - tas vēl joprojām gatavojās ceļojumam uz svēto vietu.
.

Tad nu, lai ir tie, kas tikai domā un plāno ko darīt, arvien baidoties pa īstam virzīties pretī mērķim un lai ir tie, kas tic saviem paša spēkiem - tic sev, un sasniedz ko vēlas.. Un ne jau naudā ir tā galvenā nozīme, jo gribas spēkam un ticībai sev ir tā lielākā nozīme un vērte... Es izvēlēšos būt pie otrajiem..