pirms vairākām dienām sapnis par lietu zem pilnīgi svešas japošku mājas jumta absolūti drūmā dienā likās jau pietiekami liels wtf moments. jo lielāko daļu savus sapņus neatceros un parasti tie ir vairāk ar bullshit ievirzi, mazāk creepy. tā arī šonakt, sākās viss normāli, kaut kādi lauki, kaut kādas pļavas, bet nē ser, mazpamazām viss pārvēršas kaut kādā putrā par tukšu muzeju un istabu Edgara Alana Po stilā. :