Šodien domājās par to, cik lielā mērā mūsu dzīvi un lēmumus ietekmē citi. Līdzcilvēki, paši tuvākie. Racionāli, iracionāli, emocionāli, morāli, amorāli - kā nu kuru reizi atkarībā no tā, kāda ir attiecīgā cilvēka dzīves uztvere, domāšanas tips un viņa paša uzskati par attiecīgo jautājumu.
Kā izvēlēties kurus padomus uzklausīt un kurus nē? Un kādai ietekmei pakļauties un kādai tomēr pretoties?
It kā jau tie tuvākie vienmēr ir mūsu pusē un teiks un darīs to, kas viņuprāt nāk mums par labu. Bet rodas jautājums vai viņi tiešām zin labāk? (Jo reizēm ar saviem padomiem viņi sačakarē citādi nekaitīgu situāciju.)
To citu ietekme reizēm kļūst tik liela ka gribās nokliegties: "Atjēdzies taču! Tā ir tava galva un tava dzīve - neļauj to maisīt citiem!"
No vecāku kā "autoritāšu" ietekmes lielākā daļa, šķiet, atbrīvojas pusaudžu gados un arī vēlāk dotos padomus tā arī vairs neuzklausa, vai labākā gadījumā skatās caur kritikas prizmu, tomēr pilnībā nelaižot gar ausīm.
Bet kā ir ar citiem tuvajiem? Māsām, brāļiem, draugiem, draudzenēm (kas nu kuram) - būtībā tiem cilvēkiem, kas mūs var ietekmēt daudz vairāk un tiešāk nekā paši varbūt reizēm atzīstam...
It kā jau skats no malas reizēm "atver acis" uz vienu vai citu lietas aspektu. Bet skatoties uz dažnedažādiem piemēriem, gadās novērot tendenci, ka izdvesta skaņa nodara daudz vairāk ļaunuma nekā paturēta pie sevis.
Galu galā, katrs pats taču esam liels cilvēks un spējam pieņemt [vairāk vai mazāk] loģiskus lēmumus, kas balstās uz katra kopējo zināšanu un pieredzes bāzi.
Protams, ir lietas, kas no malas izskatās savādāk, bet es laikam esmu par to, ka ķertajam, kas dzīvo vecos bēniņos un pārtiek no aizvēsturiskām zaptēm, bet jūtas laimīgs, jo savā priekšā redz ilūziju par sapņu māju ar 10 ēdieniem katrā maltītē un sulaini, nemaz nevajag atvērt acis uz patiesību.
Ilūziju pasaule ir viena laimīga vieta. Gan ne vienmēr un ne visiem. Bet reizēm man gribētos, lai mani atstāj manā iedomu neīstās realitātes pasaulītē, kur viss ir labi, cilvēki nemainās un pelēkie kardināli neeksistē. Vai vismaz vēl nav pienākuši.
Kā izvēlēties kurus padomus uzklausīt un kurus nē? Un kādai ietekmei pakļauties un kādai tomēr pretoties?
It kā jau tie tuvākie vienmēr ir mūsu pusē un teiks un darīs to, kas viņuprāt nāk mums par labu. Bet rodas jautājums vai viņi tiešām zin labāk? (Jo reizēm ar saviem padomiem viņi sačakarē citādi nekaitīgu situāciju.)
To citu ietekme reizēm kļūst tik liela ka gribās nokliegties: "Atjēdzies taču! Tā ir tava galva un tava dzīve - neļauj to maisīt citiem!"
No vecāku kā "autoritāšu" ietekmes lielākā daļa, šķiet, atbrīvojas pusaudžu gados un arī vēlāk dotos padomus tā arī vairs neuzklausa, vai labākā gadījumā skatās caur kritikas prizmu, tomēr pilnībā nelaižot gar ausīm.
Bet kā ir ar citiem tuvajiem? Māsām, brāļiem, draugiem, draudzenēm (kas nu kuram) - būtībā tiem cilvēkiem, kas mūs var ietekmēt daudz vairāk un tiešāk nekā paši varbūt reizēm atzīstam...
It kā jau skats no malas reizēm "atver acis" uz vienu vai citu lietas aspektu. Bet skatoties uz dažnedažādiem piemēriem, gadās novērot tendenci, ka izdvesta skaņa nodara daudz vairāk ļaunuma nekā paturēta pie sevis.
Galu galā, katrs pats taču esam liels cilvēks un spējam pieņemt [vairāk vai mazāk] loģiskus lēmumus, kas balstās uz katra kopējo zināšanu un pieredzes bāzi.
Protams, ir lietas, kas no malas izskatās savādāk, bet es laikam esmu par to, ka ķertajam, kas dzīvo vecos bēniņos un pārtiek no aizvēsturiskām zaptēm, bet jūtas laimīgs, jo savā priekšā redz ilūziju par sapņu māju ar 10 ēdieniem katrā maltītē un sulaini, nemaz nevajag atvērt acis uz patiesību.
Ilūziju pasaule ir viena laimīga vieta. Gan ne vienmēr un ne visiem. Bet reizēm man gribētos, lai mani atstāj manā iedomu neīstās realitātes pasaulītē, kur viss ir labi, cilvēki nemainās un pelēkie kardināli neeksistē. Vai vismaz vēl nav pienākuši.
Domu fons: VNV Nation - Illusion
Atstāt domu